Rezultāts: 7:36:56.
Starp meitenēm ierindojos absolūtā vietā.
II vieta absolūtā starp visiem dalībniekiem.
Uz starta bija 210 dalībnieki.
Kā viss sākās
Mēs ar vīru divus gadus strādājam par šī pasākuma brīvprātīgajiem. Tajā gadā mans vīrs nolēma, ka vēlas nakts skrējienu skriet ELTON ULTRA 84 km. Arī es, uzzinājis, ka viņš vēlas skriet, aizdedzos. Kad pastāstīju par savu ideju noskriet 84 km, viņš par to nebija ļoti priecīgs un bija pret to. Tā kā man nebija pienācīgas sagatavošanās šai distancei.
Mans vīrs mani sagatavo maratoniem. Garos skrējienos es noskrēju ne vairāk kā 30 km, bet visbiežāk mazāk, un tādu nebija daudz. Un jā, garākā distance, ko esmu veikusi, ir 42 km, nekad vairs neesmu skrējis. Mans vīrs saprātīgi novērtēja visu situāciju un to, ka man jau ir laba bāze. Galu galā viņš man deva priekšu, šīs sacensības ir 84 km garas
5. maijā skrēju maratonu Kazaņā pulksten 3:01:48. Uzlabojis personīgo 7 minūtes. Pēc šī maratona man vēl bija trīs nedēļas laika, lai atgūtu Eltonu. Nedēļa pēc maratona bija atveseļošanās nedēļa. Un divas nedēļas es mācīju sevi skriet 5.20-5.30 tempā. Tas bija mērķa temps 84 km distancē.
Izlidošana uz Eltonu
24. maijā mēs ar draugiem, kas arī devāmies skriet 84 km, atstājām Kamišinu uz Eltonu. Pārejas vietā mēs peldējām pāri Volgai un pēc tam apmēram trīs stundas braucām līdz pašam Elton ciematam. Tajā pašā dienā mēs saņēmām sākuma somas.
Mēs īrējām māju Eltonā. Reģistrējāmies 21.00. Mēs nolēmām īrēt māju, lai pirms sākuma kārtīgi izgulētos, lai paši varētu pagatavot ēdienu. Pirms sākat, labāk ir savs, pierādīts.
Gulēt pirms sākuma
Sāka Mandrašs, es negribēju gulēt. Viss iekšā virmoja un vārījās. Mēs devāmies gulēt apmēram trijos naktī. No rīta pulksten 8.00 man atvērās acis, un es negribēju gulēt, emocijas mūs pārņēma. Bet mēs ar vīru piespiedāmies gulēt līdz pēdējam brīdim un varējām palikt līdz pulksten 11.30.
Līdz pulksten 17.00 mēs devāmies un ieraudzījām puišus, kuri 205 km attālumā startēja pulksten 18.00. Pēc viņu starta mēs devāmies uz mūsu māju un sākām gatavoties sacensībām.
Ko viņa paņēma un ko ieskrēja
Paņēma Salomona vesti; mitrinātājs ar ūdeni 1,5 litri, Sis želejas 9 gabali, sāpes mazinošas tabletes, elastīga saite, svilpe, Salomon pudele, tālrunis, folijas sega, mazo pirkstu baterijas 3 gabali (krājums).
Viņa skrēja ar Nike šortiem, galvas saiti, kompresijas legingiem, zeķēm, Nike Zoom Winflo 4 kedām, jaku ar garām piedurknēm.
Gatavojas sākt
Mēs savācām visu, kas bija nepieciešams sacīkstēm, saģērbāmies un devāmies uz starta punktu. Manā galvā ir daudz domu. Pirmais ultra. Kā skriet. Kā sasniegt finišu. Kas gaidāms sacensību laikā ...
Pirms iebraukšanas starta līnijā notika aprīkojuma un aprīkojuma pārbaude. Viss gāja labi. Es paņēmu visu nepieciešamo sacensību pozīcijai.
Sākt
Līdz startam bija atlikušas tikai dažas sekundes, sākās atpakaļskaitīšana ... 3,2,1 ... un mēs sākām skriet. Daži sāka, it kā skrietu 1 km, nevis 84 km.
Mans uzdevums bija sekot pulsam. Distances pirmajai pusei bija jābūt 145 robežās. Aptuveni mans temps pie šī sirdsdarbības ātruma ir 5,20. Sākumā pulss bija ar augstu adrenalīna daudzumu, tad es sāku palēnināties, lai to izlīdzinātu. Bet pulss joprojām samazinājās tikai līdz 150, reti nokritās zemāk. Man tas ļoti nepatika. Tikai pēc 20 km sapratu, kāpēc pulss ir nedaudz lielāks nekā plānots. Tā kā šis ir mans pirmais ultra, es nezināju visas skriešanas tehnikas nianses, nezināju, kā pareizi strādāt ar kājām. Attālumam ejot, es sapratu, ka man nav nepieciešams paaugstināt gurnu augstu. Tiklīdz to sapratu, pulss pamazām sāka kristies.
Attālumā es bieži dzēru, bet mazliet. Pirmkārt, es dzēru no hidratora, kas satur 1,5 litrus ūdens. Ar šo rezervi man pietika līdz 42 km. Tad es sāku dzert no pudeles, kuru, paldies Dievam, pēdējā brīdī pirms sākuma ieliku vestē. Man pudelē bija izotonisks POWERADE. 48 gadu vecumā viņa uzpildīja pudeli ar ūdeni un skrēja tālāk. Distances laikā es nelēju ūdeni hidratatorā. Pudele bija mans glābiņš, jo to varēja ātri uzpildīt uz PP, nevis ar hidratatoru. Tāpēc es ātri izstrādāju pārtikas preces 1-2 minūtes, un viss. Kamēr brīvprātīgie pildīja manu pudeli, es ātri izdzēru divas glāzes pusi ūdens un kolas, tad paķēru savu pudeli un aizbēgu. Ja es aizmirsu dzert ūdeni, tad pulss no ūdens trūkuma nekavējoties sāka pieaugt. Tāpēc jums ir jādzer. Geli ēda ik pēc 9 km. Visa skrējiena laikā es apēdu vienu banāna gabalu, 5 rozīņu gabalus, viss pārējais ēdiens bija želejas.
Sākumā skrēju trešajā pozīcijā un noturējos līdz 10 km. Tad viņa pārcēlās uz 15 km uz otro pozīciju. Es panācu meiteni, kura bija vadībā, bet tad viņa sāka atpalikt. Pēc 20 km turpināju vadīt kopā ar citu meiteni. Mēs mainījāmies ar viņu, tad viņa devās uz pirmo pozīciju, tad es. Tā mēs aizskrējām līdz 62 km līdz BCP. Tad es sapratu, ka man ir spēks, un pēc tam es cietu. Es sāku uzņemt tempu. Es saprotu, ka manas kājas darbojas labi, bet, godīgi sakot, es biju noraizējies, kā būtu, ja es notvertu tā saukto “sienu”. Noskrēju līdz 70 km, līdz finišam bija palikuši 14 km, un es nolēmu dot visu iespējamo, un temps sāka vēl vairāk pieaugt. Rezultātā šie pēdējie 14 km mans temps bija ātrāks par 4.50-4.40. Es sāku apdzīt vīriešus, kāds jau bija sācis pārmaiņus skriet un staigāt, kāds tikai gāja.
4 km pirms finiša līnijas man uz mazā pirksta uzsprāga liels kaluss, man acīs sariesās sāpju asara. Neskatoties uz sāpēm, es turpināju skriet, nepalēninot ātrumu. Pēc 2 km manam otram mazajam pirkstam uzplūda kalluss un atkal bija ļoti sāpīgi, es sapratu, ka līdz finišam bija 2 km, un, klibodams, turpināju skriet.
Mans attāluma izkārtojums
5.20; 5.07, 5.21, 5.17, 5.13; 5.20; 5.26; 5.26; 5.20; 5.19; 5.18; 5,21; 5,27; 5.23; 5.24; 5.22; 5,25; 5.22; 5.34; 5.21; 5.24; 5,25; 5,53; 5,59; 5,35; 5,28; 5.39; 5.47; 5.42; 5.45; 5.38; 5.45; 5.39; 5.45; 5.48; 5.56; 5.50; 5.58; 5.58; 5.54; 6.04; 5.58; 5.48; 5.46; 5.36; 5.37; 5.32; 5.33; 6.01; 5.52; 5.47; 5.58; 5.47; 5.40; 5.46; 5.55; 6.01; 6.07; 6.11; 6.05; 5.24; 5.26; 5.16; 5.13; 5.11; 5.18; 5.16; 5.14; 5.11; 5.0; 4.47; 4.39; 4.34; 4.42; 4.42; 4.49; 4.40; 4.37, 4.34; 4.32; 4.54; 4.41; 4.32, 4.30.
Vidējais sirdsdarbības ātrums visā distancē iznāca 153.
Pabeigt
Beidzot ieraudzīju ilgi gaidīto finišu. Es šķērsoju uzvarētāja finiša līniju, un tad emocijas mani pārklāj. No manām acīm izplūda tikai asaru straume. Tās nebija noguruma asaras, tās bija laimes asaras. Pēc kāda laika es pacēlu acis un ieraudzīju, ka esmu sarāvusi ne tikai sevi, bet arī līdzjutējus. Kopumā šo finišu atcerēšos ilgi. Parasti es spēju tikt galā ar savām emocijām, bet šeit es to nevarēju ...
Liels paldies organizatoriem. Katru gadu viņi izdomā kaut ko jaunu, neparastu un aizraujošu. Ar Elton Ultra nav iespējams iziet bez pozitīvu emociju kaudzes - Eltons uzlādējas. Kas nav bijis, iesaku nākt tur un piedalīties. Kļūsti par daļu no šī grandiozā pasākuma. Jūs varat nākt kā brīvprātīgais, dalībnieks, skatītājs.
Dažas dienas pirms sākuma es uzrakstīju pagājušā gada uzvarētājai Elenai Petrovai. No viņas uzzināju dažas nianses šī attāluma pārvarēšanā. Liels paldies viņai par praktiskajiem padomiem, kas man noderēja distancē.
